Braucot taksometrâ, tâlumâ ieraudzîju vçlçðanu afiðu ar politiía bildi un diviem tekstiem, viens, kas sâkâs ar vârdu "par", otrs, îss un kodolîgs – "Ciet!".
Biju izbrînîta par tieðumu ðajâ reklâmâ. Vai patieðâm politiíis godîgi
un atklâti sola man visnotaï cieðanas, ja viòu ievçlçtu? Piedâvâjums
vilinâja ar atklâtîbu, bet ne tik daudz ar nâkotnes vîziju. Kad
piebraucu tuvâk, sapratu, ka nebiju ievçrojusi "i" burtiòu, kas manâ uztverç bija saplûdis ar izsaucçja zîmi. Droði vien uztveri ietekmçja tas, ka uzsaukums: "Cieti!" îstenîbâ ðíiet nelatvisks, un tâdçï meklçju latvieðu valodâ tuvâko nozîmi, kas atbilst burtu virknçjumam.
Un tagad sâkâs pârdomas par to, ar ko vârds "cieti" asociçjas. Protams, ar "ciets". Latvieðu valodâ ciets ir rieksts, pauris un cieta ir sirds. Apòemðanâs, pârliecîba vai ticîba ir cieða, bet izsauciens "Cieði!" bez darbîbas vârda ðíiet mazliet jocîgs.
Nav runa tikai par vârdiòa pareizîbu vai nepareizîbu. Vârds "cieti"
izsauc asociâcijas, saistîtas ar varu, stingro roku, sist dûri galdâ,
sakliegt uz nepaklausîgo un varbût visbûtiskâk – nepazît lîdzcilvçku.
Ðâdas îpaðîbas neatsauc vârds "cieði". To, protams, kampaòas vadîtâji apzinâs, reklâma atspoguïo partijas seju, tâ nav nejauðîba.
Mûsu
problçma Rîgas sabiedrîbâ ir ðâda: arî ja runâjam ar latvieðu vârdiem,
izteiktâ doma nav saprotama bez krievu valodas. Abas valodas saplûst
kopâ un lçnâm pârtop par veselumu. Valoda un vârdi ir saistîti ar
uzvedîbu: "sakliegt uz kâdu"
ir termins uzvedîbai darbvedîbâ, ko Rietumu civilizâcijâs nepazîst.
Divu valodu kontakta situâcijâ process risinâs ar neþçlîgu mçrítiecîbu,
un laika tecçjumâ neizbçgamâs sekas ir jauna valoda. Jauna valoda un
jauna identitâte.
Jau sadzirdu balsis kladzinâm: valodnieki atkal
iztaisa ziloni no muðas. Visa ðî brçka par vienu burtiòu! Kam tas viss
vajadzîgs? Atgâdinâðu, ka viens pats burtiòð pârvçrð teikumu "Jânim ir çzelis" par teikumu "Jânis ir çzelis"
un tikai divi niecîgi burtiòi, ja runa ir par Ainâru vai Aigaru. Ja
nesaredzçsim, kâdi mçríi un nolûki stâv aiz viena burtiòa vai vârdiòa,
tad ar mums varçs rîkoties kâ ar mâlu un mçs pârvçrtîsimies lîdz
nepazîðanai.
Kâda vaina, ja mçs pârtopam? Ja kïûstam humânâki,
tad, protams, nekâda. Ja valoda top skaidrâka un saprotamâka, tad tikai
labi. Tomçr patlaban situâcija ir apgriezta. Izteiksme svârstâs
starpvalodu un starpkultûru ietekmç. Rodas problçmas valsts valodas
kultûrâ. Skolâs grûti mâcît t. s. pareizo latvieðu valodu, ja
laikrakstos, medijos un reklâmu afiðâs redz un dzird ko citu. Ja visur
Eiropâ valstis nodarbojas ar angïu valodas ietekmi uz vietçjâm valodâm,
tad Latvijâ piedevâm vçl ir vecmodîgâs padomju kultûras un valodas
atliekas un pieaugsme krievu valodas lietojumâ. Beidzamo aktîvi atbalsta
vairâkas uz Krieviju vçrstas partijas. Ja valsts politika nopietni
neiesaistîsies valsts valodas likuma îstenoðanâ domâs un darbos, ne tik
vien vârdos, tad Latvijas iedzîvotâjiem bûs lemts dzîvot ar nospiedoðâm
domâm par mûsu valodas iznîcîbu.
Atbalstîsim tâs partijas, kam
runât latviski nav tikai atíeksçðanâs publikas priekðâ, bet kam rûp
latvieðu valoda, uzvedîba un identitâte. Oligarhi ir ðíira, kas stâv
pâri tautai un sevi tur par tik gudriem, ka viòiem nav jâòem vçrâ dumjâ
tauta. Doma, ka laba valsts sastâv no gudriem cilvçkiem, kâ pirms simts
gadiem apgalvoja Poruks, viòiem ir sveða. Viòuprât, vajadzîgi saimnieki,
kas mâk izsaimniekot, un stingrâs rokas, kas savalda un pakïauj
nepaklausîgos. Bet kam tad pienâksies nopelnîtâ nauda un citi labumi?
Vai tautai tos dos? Kas tâdâ gadîjumâ îsti domâts ar "labu" Latviju?