ODA EIROPAS LATVIEŠU
JAUNATNES APVIENĪBAI
SAKARĀ AR TĀS 50. G. JUBILEJAS KONGRESU SAULKRASTOS
Rīga, 2004.gada
augusta sākums, tāds sīkums:
sutīgs un
mākoņains, mazliet vēl smidzina, pievakarē,
saule un silts
Pie Basteja
nopērku saldējumu, mežogu garša, eju tālāk
gar Mekdonaldu,
Mildu, un šķērsoju ielu pie valdības ēkas,
saldējums
apēsts, bet es
stāvu tai
vietā, kur kādreiz Vladimirs Iļjičs pārāk ilgi stāvējis
nomira no
garlaicības
un kādā agrā
rīta stundā ņēma un,
aplausu
pavadīts, aizlaidās prom
Bet 1977.gada
vasarā, mēs, bariņš letiņu jauniešu no kapvalstīm,
vasaras kursu
dalībnieki, kopā ar pavadoņiem no kultkoma, autobusā ceļā
no Pumpura
kempinga, braucām garām tam pašam Iļjičam
un kāds
rietumnieciski
šķietami naivi un skaļi
vaicāja mūsu
pavadoņiem: "Vai tas nav tas Kārlis Ulmanis?
Mani vecāki
stāstījuši, ka viņš te Latvijā bijis liels vīrs!"
Un Iļjičs
klausījās un raudzījās kā smieklu baloži izlido
pa autobusa
logu
un lidinās pāri
Rīgas namiem kā pretpadomju radio viļņi
Toreiz mēs
bijām tūristi savu vecāku dzimtenē
Bet šodien 2004.gada otrajā augustā
kā tūristi uz
siltajām zemēm, es dodos uz atmiņu pasaules sauli
Uz saulainu
vakardienas salu, kam šodien vārds ir Elja
Tur allaž
vasara saule, karsta vai mazāk, mākoņi, lietus
Tur mani
jaunības gadi ir radi ar iedomām, iecerēm, nākotnes vīzijām
Tur runas,
dziesmas, roks un maza Lulu četros vai ciktur no rīta
Tur slavenais
ppp sauklis: pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies
Tur daži allaž
neņem šo saukli pa pilnu pīpē, piedzeras, pakrīt
Tur visās
diennakts stundās sapņi par citu dzīvi
Tur sapņi par
brīvu alu
nē - brīvu Latviju taču
Bet vecie
joprojām ir stulbi
Tur mēs esam
sabiedroti, dažreiz arī pret sabiedroto vēlmēm,
savā salā, aukstā kara
globālā vājprāta okeānā
Tur
sešdesmitastotais leģendārs gads, studentu nemieri,
padomju tanki
ceļā uz Prāgu, Vjetnamas
karš,
diktatūras
Spānijā Portugālē Grieķijā, mafijas vara Itālijā
un mēs tajos
gados dzīvojam pasargātajā
Eiropa par mums
īpaši negribēja zināt neko
bet mēs
spītīgi: sadziedāsim nu bāliņi visi vienā balstiņā
Vai mēs
dziedājām vienā balstiņā?
jā to darījām,
nē to nedarījām,
taču nekad
neapšaubījām to, ka jāsadzied kopā;
mūs apšaubīja
vecie, bet tie jau visi bij stulbi
Tur Hanoveras
kongress, tur
pirmoreiz
satikās Eiropas, ASV letiņu jaunieši
Kārlis tur
Āboliņš: "tie ASV letiņi galīgi apolitiski, viņi nesaprot,
ka Latvija
atrodas Eiropā nevis Amerikas savienotajās valstīs"
un es tajā
pilnsapulcē piecos no rīta
kļuvu par Eljas
informācijas redaktoru, jo pārējie kandidāti (laikam viens),
bij aizmiguši,
bet es nebiju pietiekami nomodā lai atteiktos
Bet nākamā rītā
Atis Lejiņš, toreiz vēl amīšu letiņš, revolucionāri askētisks,
čegevārisku
bārdu un tievu cigāru zobos modināja
Eljas pļēgurus,
ar: "ko, vai mēs esam te atbraukuši gulēt vai strādāt!"
Kāds tam
atgādināja Eljas moto: "nevis slinkojot, bet pūstot"
Tur kongresu raksturīgākās skaņas bez dziesmām
un alus kausu šķindoņa
bij nemitīgu pārrunu polifons koris
Un ja kādreiz kādam pārāk
spontāns risinājums rokā
tad Kangeru
Kārlis tam korekti uzbļauj,
ka Eljas
statūti nu gan kaut ko tādu neļauj
Kāds cits, ka
statūti jāgroza, varbūt V punkts Liepiņš vai
Zēgneru Ģirts;
tad ieceļ statūtu grozīšanas komisiju,
kas konstatē,
ka statūti grozāmi kā mašīnai stūre,
bet tomēr esot
arī jāzina ceļš un braucamais virziens - statūti tiek pētīti,
panti un
petiti, ar spuldzi vai sveci,
bet vecie
joprojām ir s
veci
Etlingenas deklarācija, parāda eljotāju vēlmi
brīvot nāciju
Statūti Grozījumi - to tieksmi mainīties uz
augšu,
kaut šad tad bij vairāk no "grozies kā
gribi"
Eljas darbos sirsnīgi, nesavtīgi tika ziedoti
laiks un līdzekļi, nejau tā,
ka kādam draudēja bads,
taču dažam labam "pazuda" kāds
studiju gads
Tur, tai politiski, kult.sakariski, sašķeltā
trimdā,
kur allaž kādi bij gatavi kādus no kaut
kurienes
viena vai otra iemelsa dēļ izslēgt vai no tiem
distan-sēties
Elja bij demokrātijas priekšpulks,
kur brīvi darboties, dēties, visādu uzskatu
jauniešiem
Tur vienā telpā
ietilpa nacionālisti, racionālisti, fanātiķi, pragmatiķi,
labi labie un
labi kreisie, ateisti, basketbolisti, volejbolu un zolīšu sitēji,
klasiķu vai
Vadoņa citētāji, tie kuriem visādi untumi, niķi,
zociķi un tie
kuriem vairāk tīk mocīši, liberāļi,
bet pusdienās
cūkgaļa un kāļi,
vakarā spēlē
Saules brāļi, dzied brāļi Graši, barā vai paši,
ja nav
"sadiskutējušies",
un vecie
protams visi ir stulbi
Tur diskusiju
Aboliņi sit augstu Vilni, Zaļkalnu protams,
kurš tagad jau
kādā aizsaules salā ar Abolīņu Valdi vēl strīdas,
ar Pīpiņu
uzpīpē, ar Priedīti Uldi lustīgi samuld
Mēs bijām
rietumos auguši latviešu bēgļu bērni, mūsu vēsture
bija gan kopīga,
gan visai atšķirīga
Mēs bijām ne
tikai latvieši bet arī savu mītņu zemju produkti, auguši
dažādās
kultūrās un politiskās realitātēs -
Vācijā augušie,
ordnung muss sein, neomarksisms un gudrības iegūtas
Minsteres
krogos un MLĢ solos
Anglijā - britu
impērija, swinging London un DV nams,
Zviedrijas
jaunieši, soc.dem un nacionālistu strīdu caurvējā auguši,
māk visu
neitrāli vērot un vērtēt,
izņemot daži kā
piemēram Laila Freivalde,
šodien zviedru
ārējās politikas galvenā pārvalde,
un citi no:
norvēģijas, dānijas, francijas, holandes, beļģijas
un vēl kādām
tur Eiropas nācijām, piemēram
Poruka mazdēls
no Grieķijas
Mēs bijām
toreiz jau tāda kā Eiropas savienība
Mēs zinājām, ka
Eiropa,
nav t i k a i
Rietumeiropa
Mēs zinājām,
ka Baltijas
jūrai ir arī tāds austrumu krasts,
ka Zemes lode
nav plakana un nebeidzās
kaut kur aiz
Gotlandes salas
Kur atrodas
Eljas sala, to viegli atrast, tā protams atrodas
Līdsā,
Vestendē, Hanoverā, Kerkradē, Udevalā,
Abendessenā
piedošana Abendsenā (kur visi sēdēja kokos un nemācēja peldēt),
un pārējās
kongresu vietās, kur citur
Jo tā ir
vienīgā vieta, kur visi kongresi notiek visur vienlaicīgi,
vienā laidā,
laikā un telpā,
Tai telpai nav
robežu, tā ir pastāvīga, tā mūžam mainīga,
realitāte,
pasaka un kā lai to pasaka, reāla leģenda,
mūžības
aģenda
Un bijušie Eljas biedri ir brīvi piepildīt citu ppp saukli
pūsties,
padomāt, pieminēt
Paši kā
prazdami pārveidot pagātnes Eljau par savu saules
apspīdētu
atmiņu salu
kaut kur netālu
no mūžības juras mūžīgā šalkoņa
Un vēstures
grāmatu un vecu Eljas Informāciju lapu čaukstoņa
Laiki aiziet it
kā nemanot, tev pašam nemaz negribot,
un pēkšņi tu
satrūksties:
Ko, Elja 50
gadus veca?, nevar būt, tad jau sanāk tā,
ka vecie vairs
nav stulbi!,
nevar būt: jo
Elja tāpat kā mēs ir mūžīgi jauna
Un vecie?, nu
jā kā nu kurais
dažs turas, cits pukst un šļupst,
dažs nekā vairs
neatceras,
pat neatceras
to, ka vecie ir, nu ir... tādi kā ir
Labi, ka es to
visu atceros tieši tā, kā tas bija saule spīdēja un lietus lija,
es biju jauns,
un man bikses nemaz nebija saplīsušas un kāds man teica,
ka esot tāda biedrība
jauniešiem, Elja, un man tūlīt nāca prātā rapšu vai olīvu eļļa,
un mūsu mazā
priekšpilsētā Hēgerstēnā, Stokholmas nomalē, es redzēju
kā ar katru
dienu pasaule kļūst lielāka, un mani vecāki nāca pa ielu,
un es teicu:
es braukšu uz Eljas kongresu Beļģijā un mamma teica:
vai traks, tas taču tik
tālu un noteikti paņem līdz siltu džemperi
bet tēvs teica:
iedzer kādu aliņu arī uz manu veselību
Un es paceļu
atmiņu alus kausu,
tas ir viens
kauss, kas ir visi kausi, tiem laikiem uz veselību
Jo Elja līdzēja
panākt to,
ka daudziem
eljotājiem pērniem, un viņu bērniem,
nav bijis kauna
no latvietības,
tā kļuva tiem
ērta un tuva
kā ikdienā
labākās čības
Un sapnis
piepildījās: Latvija kļuva brīva
Kas būs? Kurā
virzienā tā dosies savā ceļā
no nebūt uz
būt?
Kas zina kas
Elja būs rīt un parīt
un kādus
kumosus kam nāksies vēl norīt
Bet skaidrs ir
viens,
ka statūtus,
tos gan būs grozīt!
(Rīgā,
2004.g. 2.-4.augustā)